jaunumi
26.07.2013. 12:38
Juris Straume: “Regbiju nevar “uzspēlēt”, tas ir nopietni jāspēlē!”

Intervija ar LMT RK “Eži” treneri Juri Straumi

 

– Kāpēc izvēlējies regbiju par savu sporta veidu? Kādā vecumā tas notika un cik ilgi spēlēji pats?

– Parasti, runājot par savām jaunības un bērnības gaitām, gribas teikt standarta frāzi par to, kad mēs augām, tad gan tā nebija. Un nebija jau arī... Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā, kur fizkultūras skolotāja bija Irēna Līduma, un visiem skolniekiem pēc piektās klases obligāti bija jānodarbojas ar sportu. Es no piektās līdz astotajai klasei trenējos vieglatlētikā – metu veseri. Uzrādītie rezultāti nebija tik svarīgi, lai arī tie bija diezgan labi. Galvenais, ka pieradu regulāri trenēties, kļuvu fiziski spēcīgāks. Mūsu treniņi trenera Jākobsona vadībā notika RVR stadionā, kur blakus izveidojās vagonnieku regbija laukums, un uz kura vīri trenējās regbijā. Es sāku interesēties, kas tas tāds par sporta veidu. Man paskaidroja, ka komandā spēlē 15 sportisti un bumba jāaiznes līdz pretinieku ieskaites laukumam. Man pirmajā brīdī tas likās vienkārši un interesanti, tāpēc nolēmu pamēģināt. Vēlāk, kad mācījos jau devītajā klasē, sāku pievērsties regbijam nopietnāk. Pirmais treneris bija Valdis Svece. Vispirms spēlēju par 12. numuru, tad sesto, tad pirmo. Spēlēju līdz dienestam armijā. Kad atgriezos no dienesta, turpināju spēlēt. Es biju tā pieradis trenēties, ka bez sporta savu dzīvi nevarēju pat iedomāties. Tas ir tas, kas pietrūkst mūsdienu jaunatnei – kāds atnāk uz vienu vai diviem treniņiem, un jau saka, ka ir par grūtu. Bet, lai kaut ko sasniegtu, ir vajadzīgs smags un sistemātisks darbs.

 

– Kā sākās sadarbība ar LMT RK “Eži”?

– “Eži” izveidojās 1995. gadā, kad kopīgu valodu atrada Andris Ozols un LMT vadība. Tad vēlāk Ozols atrada Jāni Graumani, bet viņš, savukārt Daci Straumi. Tas iesākumā bija iecerēts kā bērnu jauniešu klubs. Es tolaik spēlēju un trenēju komandu ar nosaukumu “Gutta”, kas bija “Miesnieku” otrā komanda. Mums bija tāda iecere, ka “Ežos” izaugs daudz jauno regbistu, kuri pēc tam varētu spēlēt šajā vienībā. Taču, laikam ritot, izrādījās, ka “Eži” paši izauga līdz tādam līmenim, ka varētu veidot pieaugušo komandu. Mana sieva Dace jau bija “Ežos” par treneri, dēls Mārtiņš spēlēja komandas sastāvā, bet es it kā biju pretiniekos. Izrunājām šo situāciju ar Bautri, viņš visu saprata, un tā nu es iesaistījos “adataiņu” rindās... Vienlaicīgi biju Latvijas pieaugošo izlases galvenā trenera asistents. Palīdzēju gan Uldim Bautrim, gan Vladimiram Ņikonovam, gan tagad Sergejam Lisko.

 

– Sadarbība ar šāda līmeņa treneriem droši vien daudz dod arī paša izaugsmē...

– Neapšaubāmi! Man ļoti daudz ir devusi sadarbība ar Graumani, Bautri, Ņikonovu un Lisko. Es necenšos kopēt viņu darba metodes, bet gan paņemu no katra pieredzes to, kas man pašam liekas interesanti un nepieciešami. Tad savā galvā “samaisu” idejas un pamazām izkristalizēju pats savu stilu.

 

– Ar ko atšķiras regbijs no tā, kādu spēlēja tavā jaunībā, un kā to spēlē tagad?

– Tagad visi spēlētāji kļuvuši līdzīgāki, gan ātrumā, gan tīri fiziskajā ziņā. Agrāk katram regbistam uz laukuma bija savs darbs – uzbrucējiem bija jāizcīna bumba, bet mazajiem vieglajiem bija tā jāienes sāncenšu ieskaites laukumā. Tagad visi spēlētāji ir diezgan jūtami nonivelējušies, varbūt izņemot jau pieminēto pirmo līniju. Vēl atšķiras noteikumi. Tagad tie ļoti nopietni sargā spēlētājus no traumu gūšanas un kaušanās. Tāpēc jau tā sauktās “klopes” regbijā ir vērojamas aizvien mazāk. Un vēl – regbiju nevar uzspēlēt, tas ir nopietni jāspēlē! Visu laiku jābūt gatavam kontaktam un cīņai. Atslābināties nevar ne mirkli.

 

– Kas bija tavi regbija elki jaunībā un tagad, kad esi redzējis jau daudz vairāk no pasaules regbija?

– Jaunībā jau nekur tālu ar regbiju nevarējām tikt. Tagad gan ir pavisam citādāk – esam spēlējuši un pabijuši daudzās pasaules malās. Kas savulaik bija mūsu elki? Tie paši Latvijas regbija celmlauži – Andris Ozols, Valdis Svece. Kas nu kuram vairāk patika. Atceros, kā bijām aizbraukuši uz Sanktpēterburgu skatīties PSRS izlases draudzības spēli pret Franciju. Mūsu malējie centās cik spēka, bet francūzis Seržs Blanko noķēra visus no laukuma centra līdz 22 metru līnijai it kā rotaļājoties. Tā jau bija pavisam cita spēle, cits līmenis.

 

– Vai jaunībā sapņoji, ka ar laiku būsi liels sportists?

– Man regbijs nāca pretī pats no sevis. Stadionā ieraudzīju, un šis sporta veids man iepatikās, ar laiku kļūstot par “manējo”. Tolaik jau nebija iespēju paskatīties šī sporta veida lielvalstu spēles televīzijā...

 

– ...toties tagad jau esi komentējis Pasaules kausa izcīņas translācijas Latvijas Televīzijā.

– Tas bija ļoti interesanti un noderīgi. Komentēšana lika gatavoties katrai spēlei – meklēju visdažādāko informāciju par spēlētājiem, lai pēc tam tiešajā ēterā būtu par ko pastāstīt, nevis tikai standarta frāzes – ar bumbu tas un tas, piespēle tam un tam. Domāju, ka skatītājiem bija interesanti uzzināt par spēlētājiem kaut ko sīkāk. Jo vairāk informācijas, jo labāk. Protams, man nepārspēt komentēšanā un faktu zināšanā Anatoliju Kreipānu, taču daudz ko esmu ieguvis, kad pats meklēju informāciju kārtējai pārraidei.

 

– Pēdējos gados ir sarucis laukumu skaits, uz kuriem varētu spēlēt regbiju. LMT RK “Eži” sadarbībā ar Rīgas Futbola skolu (RFS) pagaidām var trenēties Rīgas centrā, bet cik ilgi?

– Par sadarbību ar RFS varu teikt tikai labus vārdus. Svarīgi ir arī tas, ka daļa mūsu kluba audzēkņi ir arī Futbola skolas audzēkņi, bet es arī esmu RFS vecākais treneris. Ar laukumiem gan tiešām pēdējā laikā ir problēmas. Bija VEF stadions, tagad tur ir uzceltas mājas. Turklāt problēmas šajā ziņā ir ne tikai pilsētas centrā, bet arī nomalēs. Mums ieteica veidot savu sporta laukumu Kleistos, taču tur paprasīja tik lielus ieguldījumus, kādus nevaram atļauties. 

 

– Cik daudz jauniešu ir gājuši caur “Ežu” skolu un cik no tiem spēlē regbiju pieaugušo komandās?

– Aktīvo biedru skaits ir ap simtu, taču šis skaitlis ir daudz lielāks un pastāvīgi mainās, jo daudzi “vecie” beidz spēlēt aktīvi, savukārt jaunie atkal nāk klāt. Pa visiem 18 gadiem, kopš pastāv “Eži”, tikai daži nav izauguši no mazajiem “Ežiem”, bet gan pievienojušies vēlāk.

 

– Regbijs 7 tagad ir kļuvis par olimpisko sporta veidu, taču “Eži” joprojām dod priekšroku klasiskajam regbijam. Kāpēc tā?

– Neteikšu, ka tā ir priekšrokas došana. Mēs spēlējam arī septiņnieku. Šogad Jaunatnes olimpiādē “RFS/Ežu” komanda, pārstāvot Rīgu, izcīnīja zelta medaļas. U20 komanda pirmajā posmā arī izcīnīja pirmo vietu. Turklāt mums ir pirmās vietas visos pludmales regbija turnīros, kuros piedalījāmies. Olimpiskajā paveidā ir tā, ka viena vai divas kļūdas noved pie punktu zaudēšanas un viens vai divi ātri spēlētāji var izšķirt spēles likteni. Klasiskajā regbijā vairāk jāsadarbojas savā starpā, lielāka nozīme ir visas komandas sniegumam, nevis atsevišķām individualitātēm. Mums arī nav izteiktu septiņnieka spēlētāju. Viens bija – Kristaps Bērziņš, bet nu viņš pilnībā ir pārgājis uz citu klubu – RFC “Livonia”. Ir jau vēl visādi regbija paveidi – regbijs desmit, regbijs 13, “Touch” un “Tag” regbiji, taču neviens neattīsta personību tik daudzpusēji kā klasiskais regbijs 15.

 

– Tev pašam bērnībā ieteica nodarboties ar sportu, bet ko tu ieteiktu tiem bērniem, kas vēl tikai domā par sportošanu?

– Vajag piespiest sevi kaut ko regulāri darīt! Aiz rokas var atvest uz pirmo treniņu, bet tālākais jau būs paša ziņā. Protams, ka bērniem ieteikšu spēlēt regbiju, jo tas atlases ziņā ir ļoti demokrātisks – der gan gari, gan īsi, gan lieli, gan smagi, gan mazi, gan ātri, gan lēni. Kad cilvēks ir pieradis kaut ko darīt, viņš bez tā vairs nevarēs iztikt. Tā ir arī regbiju. Tiesa, jāapzinās, ka bez dažādiem šķēršļiem šajā sporta veidā neiztikt. Jāsaprot, ka nevarēs vienkārši paņemt bumbu un skriet pa laukumu, jo pretinieks jebkurā brīdī traucēs to darīt. Jābūt lielai dūšai, lai nebaidītos no sadursmēm. Bet, nu tāda reiz ir šī spēle. Neviens treneris jau arī nesagatavotu spēlētāju uz laukuma nelaidīs. Traumas nevienam nav vajadzīgas.

 

– Vai pats pie veterāniem vēl kādreiz uzspēlē?

– Tagad kādu laiku neesmu spēlējis. Treniņi paņem ļoti daudz laika, bet arī tajos pietiekami var izkustēties.

 

– Parasti, kad intervē regbistus, grēks būtu neuzdot jautājumu par tā sauktajiem “trešajiem puslaikiem”. Kāds ir tavs jautrākais atgadījums no tiem?

– Trešais puslaiks man regbijā patīk tāpēc, ka tā ir iespēja pēc saspringta mača “nolaist” tvaiku. Ja uz laukuma divas komandas ir gatavas darīt visu, lai tikai pārspētu viena otru, tad trešais puslaiks ir kā radīts emociju izkliedēšanai. Spēles laikā uz laukuma nav draugu, toties pēc mača, iedzerot pa alum, tādus var iegūt. Regbisti parasti ir labdabīgi noskaņoti viens pret otru. Es pat teiktu, ka mēs esam liela ģimene, kas dzīvo draudzīgi, un, ieraugot kādu no pretiniekiem uz ielas nav tūlīt jāskrien uz otru pusi...

 

– Tomēr, vai regbija laukumā ir sanācis ar kādu tā pa īstam izkauties?

– Ir gan. Piemēram, kad mēs, spēlējot RAF rindās, bijām Tiraspolē. Atceros ka viens no pretspēlētājiem iesita Uldim Bautrim pa seju, bet tiesnesis to neredzēja. Tad nu es nenocietos, un šāvu pretī... Interesants gadījums bija tad, kad mēs ar Bautri spēlējām “Gutta” rindās, bet Latvijas Universitātes komandā US (Universitātes Sports) spēlēja Latvijas regbija leģenda Māris Šmits. Spēli tiesāja pazīstamais arbitrs Igors Buceņins.  Šmits spēles laikā “ņēma ciet” Bautri, bet viņa tvēriens bija pārāk augsts un atgādināja sitienu. Tad nu es arī atvēzējos un situ Šmitam, bet viņš veikli noliecās, un trieciens aizgāja secen, tikai nedaudz trāpot pa vaigu... Buceņins uzreiz nosvilpa un pateica šādus vārdus: “Veči, ko gan jūs darāt? Paskatieties pasēs – cik jums tagad ir gadu...” Visiem incidenta dalībniekiem sekoja dzeltenās kartītes un nācās uz laiku atstāt laukumu. Neskatoties uz to sadzīvē visi esam lieli draugi. Agrāk dūru cīņas bieži izcēlās spēlēs pret lietuviešiem, taču tagad vairs tā nenotiek. Savulaik gan tās bija emocionālas “klopes” gandrīz vai visai komandai pret otru vienību... Tagad vairs tā nav, jo par katru sitienu var sekot ļoti nopietnas sankcijas līdz pat diskvalifikācijai uz sezonu vai pat vairāk. Noteikumi ir sakārtoti, lai vairāk tā nebūtu. Un arī mēs agrāk negājām uz laukuma, lai kautos, bet gan, lai spēlētu. Galu galā – ja reiz kādam vairāk gribas kauties, lai iet uz citu sporta veidu, piemēram, boksu. Regbijs ir spēka spēle, bet ar savu estētiku un skaistumu.

 

– No kāda vecuma var sākt trenēties regbijā?

– Francijā bērni sāk trenēties no četru, piecu gadu vecuma. Tiesa, tas viss notiek, pakāpeniski mācoties. Noteikumi arī ir piemēroti katram vecumam. Mazākajiem vienkārši jāpaņem bumba, jāskrien un jāizvairās no sāncenšiem. Galvenais – lai bērni attīstītos vispusīgi un mācētu dzīvot kolektīvā.

 

Jānis Erenbergs,

LMT RK “Eži” preses sekretārs

 

 

FOTO: Zigismunds Zālmanis, “NIKON”

0 komentāri
© "LMT Regbija klubs "Eži". Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapu veidoja: Global Project Solutions