jaunumi
13.09.2013. 14:52
Jauneklīgais veterāns Uldis Volmārs

Intervija ar LMT RK “Eži” komandas veterānu Uldi Volmāru.


Vizītkarte

Dzimšanas gads: 1968. gada 28. februāris

Augums: 180 cm

Svars: 94 kg

Pozīcija laukumā: stabs jeb Nr. 1


– Kā notika tava iepazīšanās ar regbiju?

– Tas bija 1987. gadā. Mans labs draugs Arnis Šprice “aizvilka” mani uz RAF komandas treniņu, kur jau pats trenējās un spēlēja. Līdz tam es nodarbojos ar badmintonu – esmu pat PSRS Sporta meistars šajā sporta veidā. Par regbiju neko nebiju dzirdējis. Mans pirmais treneris ovālajā bumbā bija Māris Šmits. Regbijs man iepatikās, un tā nu es 1987. gada vasarā nomainīju badmintonu pret regbiju.


– Kāpēc Tev patīk regbijs?

– Tā ir komandas spēle, vīrišķīgs sporta veids. Regbistu dzīvesveids arī ir atšķirīgs no citiem sporta veidiem. Man patīk spēka spēle, asumi, fiziskie kontakti. Viss tas man pietrūka badmintonā.


– Tev kādreiz uz laukuma ir iznācis tā kārtīgi izkauties?

– Jā, kad spēlēju “Ādažu Čipsu” sastāvā pret “Miesniekiem”. Tad bija tādas ne pa jokam pagrūstīšanās un dūru izvicināšana. Tagad tādas vairs nenotiek. Viss risinās daudz korektāk un miermīlīgāk.


– No kāda vecuma bērni var sākt spēlēt regbiju, un līdz cik ilgam vecumam var turpināt to darīt?
– Anglijā vecāki, kuri paši spēlē regbiju, jau no četru gadu vecuma ved savus bērnus trenēties. Tiesa, šādā vecumā vēl bērnam ir grūti iestāstīt, ka regbijs ir kolektīva spēle, nevis tikai individuāls sporta veids, kurā jāpaķer bumba un jāaiznes līdz sāncenšu ieskaites laukumam. No sešiem gadiem jau var trenēties nopietnāk.


– Cik ilgi vēl spēlēs Uldis Volmārs?

– Man jau ir 45 gadi... Spēlēšu tik ilgi, cik man atļaus veselība un cik liela būs mana vēlēšanās to darīt. Ar katru gadu saprotu, ka kļūstu vecāks, un saņemties treniņiem un spēlēm kļūst arvien grūtāk.


– Kas bija Tavi regbija elki bērnībā un tagad, kad esi jau redzējis daudz vairāk?
– Kad tikko kā biju sācis savas regbista gaitas, man ļoti patika kā spēlēja “Rembo” – Romāns Seredziņš, kurš nu jau diemžēl ir aizsaulē. No pasaules regbija zvaigznēm man ļoti patīk anglis Džonijs Vilkinsons un jaunzēlandietis Džonahs Lomu.


– Regbijs 7 tagad ir kļuvis par olimpisko veidu, taču tu joprojām spēlē tikai klasisko regbiju... 
– ...ja godīgi, man septītnieks ne visai patīk. Kad biju jaunāks, tad bija citādi. Klasiskais regbijs ir tas, ko es labāk saprotu un gribu spēlēt, bet septītnieks – tāda skriešana vien sanāk. Interesanti to skatīties ir vienīgi tad, ja spēlē pasaules vadošās komandas.


– Vai Latvijas izlasē esi spēlējis?

– Jā. Vienreiz, kad vadošie spēlētāji bija kaut kur prom, es pievienojos Latvijas valstsvienībai, kas devās uz Ungāriju. Lai arī prognozes nebija glaimojošas, mēs viesos izcīnījām uzvaru ar, ja nemaldos, 15:8.


– Kuros vēl Latvijas regbija klubos esi spēlējis?

– “Ādažu Čipsi”, Universitātes Sports, RVR, RAF, Jelgavas “Aļņi”, Valmieras “Fēnikss”... Esmu daudz kur atzīmējies.


– “Eži” pastāv jau vairākus gadus. Kā tiem pievienojās Uldis Volmārs?
– Spēlēju un trenējos Universitātes Sportā trenera Pētera Skukauska vadībā. Latvijas čempionātā mums bija trešā vieta, bet komanda diemžēl sāka jukt ārā. Radās jautājums – kur iet? Vairāki spēlētāji pievienojās jaundibinātajam klubam “Exiles”, bet vēl citi, ka varētu pastiprināt “Ežu” rindās, un es viņiem pievienojos.


– Kas “Ežos” ir tāds, ar ko tie atšķiras no citiem Latvijas regbija klubiem?

– Vispirms jau jāmin tas, ka “Eži” ir kopā no ļoti agra vecuma un laukumā saprot viens otru no pusvārda. Savukārt es esmu tāds kā piedeva. Kā kečups garšīgam ēdienam. Kopā mēs esam pilnvērtīgi partneri, lai arī vecuma atšķirība ir diezgan liela. Turklāt vēl arī “Ežiem” ir ļoti labs treneris – Juris Straume. Vienīgi viņš varētu būt nedaudz stingrāks.


– Vai Tu vēl varētu sevi iztēloties spēlējam kāda cita kluba rindās?

– Jā, kāpēc gan nē? Esmu ceļotājs. Tā pagājušogad pēc operācijas spēlēju pie Valmieras. Man bija diezgan interesanti būt laukumā un cīnīties kopā ar entuziasma pilniem jauniešiem. Šogad, kad viņi iekļuva Latvijas kausa izcīņas finālā, man bija liels prieks.


– Cik zināms, tu esi spēlējis regbiju arī vienā no Anglijas klubiem?

– Jā, pirms deviņiem gadiem nonācu Bredfordā uz Eivonas. Tas ir Anglijas dienvidos, netālu no Bristoles. Man Latvijas Regbija federācijas ģenerālsekretārs Māris Zeltiņš pateica, ka viens no Anglijas klubiem meklē stabu jeb pirmo numuru – tieši mana pozīcija. Tā es uzsāku saraksti ar šo klubu, līdz piekritu doties uz Angliju, kur nospēlēju vienu sezonu. Atpakaļ es atgriezos pavisam citāds. To atzīmēja arī treneris Juris Straume. Interesantākais ir tas, ka Bredfordas uz Eivonas klubā fiziskie treniņi bija ne tikai intensīvi, bet arī nav tādi, ka tik daudz jāskrien. Vairāk tiek mācīta tehnika un taktika, bet fiziskā sagatavotība tiek uzlabota ar dažādiem vingrinājumiem. Daudz ko dod arī nodarbošanās ar “Touch” regbiju. Šeit Latvijā ne visi to atbalsta, bet, tā kā es biju nonācis Anglijā, man bija jāpielāgojas visam, kas man bija jauns. Kopumā secinot par Anglijā pavadīto laiku, man ir jāsaka, ka man paveicās. Es daudz ko ieguvu un daudz ko iemācījos.


– Pie kura trenera tev vislabāk patīk trenēties?

– Katram trenerim ir savs rokraksts un savi “jājamzirdziņi”. Juris Straume lielāku akcentu liek uz fizisko sagatavotību. Savukārt Vladimirs Ņikonovs vairāk māca tehniku, bumbas pārvaldīšanu. Katram trenerim ir savs piegājiens spēlei, un pie tā ir jāpielāgojas. Tiesa, tā kā esmu jau gados, ne viss no prasītā man ir pa spēkam. Cik spēju, tik arī daru.


– Kas ir tavi labākie draugi regbijā?

– Universitātes Sportā un “Ādažu Čipsos” spēlējām kopā ar Daini Štorku. Ar viņu man izveidojās ļoti labs kontakts un saprašanās. “Ežos” visi puikas ir O.K., tikai mums ir pārāk liela vecuma starpība.


– Ko tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēl nav izvēlējušies savu sporta veidu un, iespējams, domā par regbiju?

– Jāsāk vispirms ir ar sevi. Jāapzinās, ka regbijs ir īstu vīru sporta veids, kur neiztikt bez zilumiem, sasitumiem un pat nopietnām traumām. Tas nav no vieglākajiem sporta veidiem. Jāizlemj katram atsevišķi. Taču regbijs arī norūda, padara puikas stiprākus, nopietnākus. Īsāk sakot – padara par īstiem vīriem. Tiesa, ne visiem ir vēlēšanās treniņos un spēlēs vārtīties pa dubļiem. Tādiem labāk meklēt kādu citu sporta veidu. Tomēr pamēģināt vajadzētu, jo regbijā ir ļoti labs kolektīvisms, kāda nav citur.


– Kas tavuprāt jādara, lai regbijs Latvijā kļūtu populārāks nekā līdz šim?

– Mūsdienās jau viss ir atkarīgs no naudas. Vajadzīgi labi laukumi, inventārs, bet kā pie tā tikt, ja nav par ko... Padomju gados viss turējās uz entuziasmu, uz tādiem vīriem kā Arnolds Spāde, kas regbijā ieguldījuši visu savu mūžu. Bet, tādus kā Arnolds, vajadzētu vairākus, tad arī tagad tā lieta varētu iet uz priekšu. 

 

Jānis Erenbergs,

LMT RK “Eži” preses sekretārs

0 komentāri
© "LMT Regbija klubs "Eži". Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapu veidoja: Global Project Solutions