jaunumi
23.12.2013. 12:57
Regbija “inženieris” Māris Streikišs

Regbija “inženieris” Māris Streikišs

 

Intervija ar LMT RK “Eži” komandas spēlētāju Māri Streikišu.

 

Vizītkarte

Dzimšanas gads: 1984. gada 15. jūlijs

Augums: 193 cm

Svars: 118 kg

Pozīcija laukumā: savu regbija gaitu pirmsākumos bieži darbojos 13. numura pozīcijā, bet pašlaik stabili operēju pozīcijā Nr. 4 vai 5 – otrā līnija.

 

– Kā notika tava pirmā iepazīšanās ar regbiju?

– Pirms vairākiem gadiem pa televīziju tika translēti, šķiet, Latvijas čempionāta mači. Interesanti, ka, kad toreiz skatījos, likās visai nejēdzīga un neizprotama spēle. Jau vēl pēc gadiem nedaudz tuvāka saskare notika caur pazīstamajiem, kas paši nodarbojās ar šo sporta veidu, arī tad īpaši lielāka izpratne gan vēl nebija nākusi. Pats sāku nodarboties pirms aptuveni pieciem  gadiem, kad sapratu, ka pie mana tobrīd mazkustīgā dzīvesveida manam organismam sāka pietrūkt fizisko nodarbību un dinamikas, un tā kā man jau bija pazīstami cilvēki šajā sporta veidā, zināju, ka šis ir viens no retajiem sporta veidiem, kur vecumam un fiziskajiem parametriem nav noteicoša loma, jo pozīciju laukumā var piemeklēt praktiski jebkuram. Tad arī nolēmu ievākt informāciju par treniņu procesu un trenēšanās iespējām kādā regbija klubā. Kad globālā tīmekļa Google vietnes meklētājā sāku rakstīt “Regbija klubs”, pirmais kas parādījās bija RK “Eži”, bet pēc zvana uz klubu ar iegūto informāciju biju gana apmierināts, pēc kā arī sāku apmeklēt “Ežu” treniņus.

 

– Kāpēc tev patīk regbijs? Vai pa šiem gadiem tas jau nav apnicis...

– Patīk, jo tas ir pietiekami aktīvs un notikumiem bagāts sporta veids, kas ļauj man uzturēt labu fizisko kondīciju un ļauj atbrīvoties no dienas gaitā uzkrātajām negatīvajām emocijām.

 

– Ko tu dari tajā laikā, kad neesi nodarbināts regbija treniņos un spēlēs – mācies vai strādā?

– Tā kā veiksmīgi esmu pabeidzis RTU un ieguvis inženiera profesiju ar bakalaura grādu, tad mācībām daudz laika vairs nav nepieciešams veltīt, ja nu tikai palīdzot bērniem mācībās. Taču lielu daļu mana laika aizņem darbs. Diemžēl mūsu valsts ekonomiskās situācijas īpatnības dēļ, esmu spiests strādāt divās darba vietās, tādēļ arī neatliek tik daudz brīvā laika treniņiem un spēlēm kā gribētos, taču vienmēr cenšos pagūt paveikt visu iecerēto.

 

– Cik zinu, tu ar dažādām sekmēm esi mēģinājis savus spēkus spēkavīru sacensībās. Pastāsti īsumā, kādas tur ir tavas sekmes?

– Jā, bija reiz gadījums, kad pēkšņi un pavisam nejauši nāca piedāvājums piedalīties spēkavīru sacensībās un pārstāvēt kādu atšķirīgu sporta veidu – tātad regbiju. Šīs spēkavīru sacensības, konkrētāk “Skotu spēles”, notika Siguldā ar daudzu prominentu spēkavīru piedalīšanos, kā, piemēram, Agris Kazeļņiks, Oskars Brugemanis, Mareks Leitis u.c. Jāatzīst, ka starp šiem vīriem viņu sporta veidā lielas izredzes uz godalgotām vietām man nebija, tādēļ nospraudu sev mērķi – nepalikt pēdējam, ko arī realizēju. Toreiz finišēju 10. no 12 vietām.

 

– Tev kādreiz uz laukuma ir iznācis tā kārtīgi izkauties?

– Ir tāds teiciens: regbijs ir huligānu spēle inteliģentiem, tādēļ, neskatoties uz lielajām slodzēm un spēcīgiem, brīžiem pat graujošiem kontaktiem, nopietnas kaušanās izpaliek, biežāk sanāk tādas vieglas pagrūstīšanās, bet tas jau ir katrā sporta veidā. Savā regbista vēsturē atceros tikai dažus tādus momentus, kad bijusi nepieciešamība tiešām iet un sist pretiniekam pa mīmikas attēlojošo ķermeņa daļu, tas bija gadījumos, kad vajadzēja pastāvēt par saviem komandas biedriem, pēc rupju pārkāpumu epizodēm.

 

– No kāda vecuma bērni var sākt spēlēt regbiju, un līdz cik ilgam vecumam var turpināt to darīt?

– Tas notiek visai dažādi, piemēram,ārzemēs – Lielbritānijā un citās regbija lielvalstīs jau no četru, piecu gadu vecuma bērni spēlē dažādus regbija paveidus, piemēram, “Tag” regbiju, vēlāk skolās, regbijs ir pat kā fiziskās nodarbības priekšmets, tā ka iepazīšanās ar regbiju tur notiek jau visai agrā vecumā. Bet par spēlēšanas ilgumu ir tīri individuāli, jo katram spriganuma, azartiskuma un aktivitātes dzirksts izplēn savā laikā. Runājot par mūsu – LMT RK “Eži” klubu, bērni sāk nodarboties ar regbiju no aptuveni 10 gadu vecuma, un savukārt vecākais joprojām spēlējošais dalībnieks ir 45 gadus jauns...

 

– Vai regbijs Latvijā kādreiz būs profesionāls sporta veids?

– Protams tas ir iespējams, ir vajadzīgas tikai labas organizatoriskās spējas un aktīva darbība, kā arī liela vēlme ko mainīt. Kārtīgi noorganizējot vietējo čempionātu un, iespējams, izveidojot kādu starptautisku un prestižu līgu, mūsu regbistu līmenis nevarētu stāvēt uz vietas un noteikti kāptu uz augšu, tādējādi arī veidojot profesionālākus un profesionālus spēlētājus un klubus, un te es domāju gan spēles ziņā, gan iztikas pelnīšanas ziņā.

 

– Cik ilgi vēl spēlēs Māris Streikišs?

– Kā jau minēju, katram tā azartiskuma un sacensību gara dzirksts izkvēl savā laikā, es tikai ceru, ka man tas nenotiks tik drīz.

 

– Kas bija tavi regbija elki bērnībā un tagad, kad esi jau redzējis daudz vairāk?

– Tā kā regbijā esmu salīdzinoši nesen – tikai piecus gadus, tad bērnības elku man nav un arī pa šiem regbijā pavadītajiem gadiem nekādi elki nav izveidojušies, bet tas ir iespējams tādēļ, ka pēc rakstura esmu tāds, kas nemeklē sev autoritātes vai elkus kam līdzināties, spēlēs un treniņos vienkārši cenšos izspiest no sevis visu uz ko esmu spējīgs, pilnveidojot sevi fiziski, morāli un tehniski, ieklausoties padomos un argumentētā un adekvātā kritikā.

 

– Regbijs 7 tagad ir kļuvis par olimpisko veidu. Vai neesi domājis par to, kam dot priekšroku – septiņniekam vai klasiskajam regbijam? Jebšu tomēr turpināsi spēlēt abus divus?

– Pats vairāk esmu klasiskā regbija – 15 piekritējs, bet, protams, centīšos stiprināt komandu, spēlējot arī septītnieku.

 

– Kas “Ežos” ir tāds, ar ko tie atšķiras no citiem Latvijas regbija klubiem?

– Latvijas regbija virtuvē klejo tāds teiciens, ka LMT RK “EŽi” ir draudzīgākais klubs Latvijā un, atzīšos, tas nav bez pamata. Vēl noteikti ir jāatzīmē mūsu pieaugušo vienības treneris Juris Straume, kurš ir ļoti profesionāls un atsaucīgs, kas veicina pilnvērtīgu un draudzīgu atmosfēru kā treniņos tā spēlēs.

 

– Vai Tu varētu sevi iztēloties spēlējam kāda cita kluba rindās?

– Man personiski nepatīk “skraidītāji” (cilvēki, kas bieži maina klubu), absolūti neizjūtu nekādu vajadzību vai vēlmi mainīt savu pašreizējo klubu, jo jūtos pilnīgi apmierināts un novērtēts tur, kur es atrodos pašlaik.

 

– Vai neesi domājis par spēlēšanu kādā no ārzemju klubiem?

– Īsti tādu domu neapsveru, jo esmu jau sakārtojis savu ģimenes dzīvi un uzskatu, ka varu sevi pilnībā realizēt arī šeit Latvijā, tādēļ tik krasas pārmaiņas man neliekas vilinošas.

 

– Ko tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēl nav izvēlējušies savu sporta veidu un, iespējams, domā par regbiju?

– Šī ir spēle, kas spēcīgi trenē raksturu un apņemšanos, uzlabo pašapziņu un drosmi, kā arī pazemina sāpju slieksni, tā ka puišiem un vīriem, kam šīs vērtības šķiet noderīgas vai nozīmīgas, noteikti ieteiktu pamēģināt savus spēkus regbijā.

 

– Kas tavuprāt jādara, lai regbijs Latvijā kļūtu populārāks nekā līdz šim?

– Noteikti biežāk vajadzētu translēt pašmāju un ārzemju klubu spēles ar profesionāliem komentētājiem, tādējādi radot lielāku ieinteresētību un izpratni par doto sporta veidu plašākam ļaužu lokam. Plašāk un intensīvāk vajadzētu reklamēt pašmāju spēles, veidojot kādas izklaides iespējas arī skatītājiem.

 

– Sarunu nobeidzot – vai tu vari pastāstīt kādu jautrāku gadījumu no plaši pazīstamajiem regbija spēles trešajiem puslaikiem?

– Tâ saucamais trešais puslaiks parasti ir attiecināms uz izlases spēlēm, kur tomēr ir jāievēro arī kaut kādas vispārpieņemtas uzvedības un etiķetes normas, taču katrai izlasei ir kaut kādas paražas, kas citreiz ir savdabīgas un pat jautras. Tā, piemēram, kādai komandai bija pieņemts spēlētājam, kurš ir debitējis izlases sastāvā, bija trešā puslaika laikā jādarbojas kā taksim, pārvadājot jebkuru interesentu sev kukaragā, kādā citā komandā debitanti tika ietērpti padomju okupācijas laiku  stila bufetnieces tērpā un darbojās kā apkalpojošais personāls, vēl kādai komandai pirmo piezemējumu izlases rindās veikušajam spēlētājam tiek noskūta galva ar mašīnīti, apzināti nesimetriskā un haotiskā veidā.

 

Jānis Erenbergs,

LMT RK “Eži” preses sekretārs

 

P.S. Foto galeriju piedāvajam skatīties mūsu mājas lapā www.draugiem.lv: http://www.draugiem.lv/lmtrkezhi/ kā arī mūsu facebook lapā: https://www.facebook.com/EziRugby     

0 komentāri
© "LMT Regbija klubs "Eži". Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapu veidoja: Global Project Solutions